MĒBELES un INTERJERS

Mans vārds ir Ivars, esmu Mājlietu sala praktiskās rokas un es atjaunoju mēbeles. Dažādas. Vecākas un jaunākas. Reizēm pat gadās izglābt tādas, kas tikušas nolemtas ugunskuram.  Taču pārsvarā manās rokās nonāk mēbeles, kas vairs "neiederas" interjerā un  tās, ar emocionālo mantojumu, kas turpinās ceļot paaudzēs.

Agrā jaunībā es nolēmu apgūt mākslinieciskā stila mēbeļu galdnieka arodu. Iestājos skolā un … nomainīju profesiju saistītu ar elektrību. Ziniet, jaunība, alus un pilnmēness. No skolas aizgāju to nepabeidzis. Elektrība mani diez ko neinteresēja. Esmu iemēģinājis roku dažnedažādākos darbos. Un urbis gana plānus galdiņus. Es protu izslaukt govi. Taču lielākā daļa no manas dzīves  darba  gaitām bija saistītas ar būvniecību, no būvbedres līdz atslēgai, kā mēdz sacīt. 

Tas bija līdz brīdim, kad izveidojām Mājlietu salu. Iesākumā tirgojām lietotas mēbeles, bet jau no pirmajām dienām meklējām tām pievienoto vērtību. Lai tās kļūtu skaistākas un labākas, mēs sākām tās sakopt, remontēt,  un tad vairāk, un vairāk, līdz – sākām atjaunot. No sākuma man tas bija interesanti, es domāju, nu var kādu, un mazliet... bet es aizrāvos, man iepatikās, es apguvu, mācījos, pētīju un radīju, radīju un radīju. Es mācos arī šobrīd.

Tagad man tā ir kā saruna. Mēbele ierodas, es skatos uz to, dažreiz pat vēroju ilgāku laiku. Pierodu. Sarunājos. Sajūtu un tad mēs sākam. Man šķiet, ka tas ir tāds mazliet dvēselisks saskarsmes moments. Un es pētu un daru un mums izdodas.

Jā, tas esmu es, kas stāvu aiz katras no tām. Bet es neesmu viens. Šajā procesā piedalāmies mēs abi. Inga saredz mēbeli kā vīziju,  kāda tā varētu būt, pirms tā kļūst par īstenību. Un vēl viņa zina visu par interjera dizainu, bet tas jau ir cits stāsts.

Esmu Inga – Mājlietu salas radošā puse, kuras pārziņā ir krāsu toņi, formas un dizaina akcenti. Tostarp arī veikala vide. Mans sirds darbs līdz ar mēbelēm ir vīzija par telpu, es radu tai noskaņu – vai tā būtu maza istaba, lielāka māja, viesu nams, birojs vai skatuve.

Mana bērnība bija ļoti tuva dabai, un daudz mākslas grāmatu apkārt, kuras, neprotot lasīt, es bieži šķirstīju. Un divas ļoti mīļas lelles, Lolita un Ilze. Es vienmēr tās pucēju un iekārtoju viņām skaistas mājas. Man viss tur bija labi pārdomāts. Un tas veidoja manu pasaules redzējumu vēlāk, arī mani pašu, kā cilvēku. Tā tas ienāca manā dzīvē - radīt sev apkārt skaistu, ērtu un patīkamu vidi. Gan kopmītnes istabiņās un īrētās telpās studiju gados, gan pēcāk pašas dzīvoklī, tad jau mājā. Vēlāk arī teātra izrādēm, koncertiem un TV ierakstiem veidojot scenogrāfiju.

Tolaik pat nenojautu, ka tas man tik ļoti patiks – radīt VIDI, to labo sajūtu. Man tas viss bija kaut kā ļoti pašsaprotami un dabiski. 

Un tad atnāca Mājlietu sala, ko veidojām un lolojām, un darām to līdz pat šim brīdim. Gan attiecībā uz mēbelēm, kā manu un Ivara kopīgo darbu, gan veikala iekārtojumu un noskaņu tajā, kas ir tieši manā pārziņā. Un tas ir ko protu vislabāk, kas dod man vislielāko sirdsprieku un gandarījumu - radīt vidi. Interjeru gan dzīves gan darba telpai.